Ko darīt? gadalaiki

Kad Roja grimst augļu dārzu un ceriņu ziedu kupenās, vasara var sākties! Drīz priedes liks manīt, kā zied jūra. Un viss klāts zeltainā ziedputekšņu miglā. Piejūras pļavas steidz tērpties ziedu rotā, nāk vasaras saulgrieži ar dziedinošo rasu, Vecupes smaržīgo kalmju klēpjiem un naktsvijoļu reibinošo smaržu. Un plekstes tīklos nenāk, tām nārsta laiks.

Kad jūra met krunku, piejūras ciemi svin svētkus. Vecie kapteiņi izvēdina parādes formu, jaunie zvejnieki uzvelk baltos kreklus un piejūras vāravas meklē goda kārtu. Laiks zaļumballei.

Vasaras tveici remdina jūras spirgtā elpa. Ir bula laiks un zivis meklē, kur dziļāks. Cilvēks, kur labāk – pie jūras. Saules stari rotaļājas ūdenī un varbūt tieši šodien acīmredzamais, neticamais kļūs īstenība – jo fatamorgāna ir Rojas pludmales realitāte.

Un Roja ir vieta uz saules ceļa – unikāla vieta, kur vasaras pilnbriedā saulīte rotājoties lec no jūras un vakarā beidz savu dienas ritējumu jūrā. Un līdz ar viņu pie miera dodas zvejnieks, lai rīta agrumā pa saules ceļu dotos ikdienas gaitās.

Kad jūra sasmēlusies saules siltuma gana, zvejnieki zina - nāk rudens butes. Tās ir īpaši treknas un gardas. Un nu sākas pļaujas laiks jūras arājiem – kuģu un laivu motori noklust tikai uz brīdi, lai atbrīvotos no loma, un tad jau atkal – selgā.

Augļu koki grimst zem ābolu un bumbieru svara, siltumnīcās ienākusies tomātu raža, dobēs briest ķirbju ogas un slejas gladiolu šķēpi – tuvojas rudens. Īpašs šarms piemīt tirdziņam, kur krāsu un formu daudzveidībā sacenšas dārzu veltes un to saimnieki.

Skolas bērni kā raibu taureņu bars atkal salido klasēs, lai samērītos augumā un dalītos ar vasarā paveikto.

Rudens ar savu krāsu, ogu un sēņu bagātību aicināt aicina doties uz mežu. Un nav rojnieka, kas nezin tās labākās sēņu un ogu vietas. Baravikas, bērzlapes, vilnīši un cūcenes. Mellenes un avenes, brūklenes un dzērvenes – ir sācies konservēšanas trakums. Jo katra saimniece atmin laikus, kad pagrabos vietas nepietika rudens veltēm, un vai gan šodien būs savādāk? Ja vajag, tad dara. Un, kas var būt labāks, par pašas marinētu gurķīti ziemas spelgonī?

Un drīz jau kļavu lapas laižas pēdējā valsī, rītos peļķes klāj plāna ledus kārtiņa un daba gatavojas mieram. Bet ne cilvēks – sākas rosīga kultūras un sporta pasākumu sezona.

Kad rītos peļķes klāj plāna ledus kārtiņa un vējš, kas gar akmeņaino molu ielocījies šaurajās ieliņās, kļūst skarbs, daba gatavojas mieram. Bet ne cilvēks – sākas rosīga kultūras un sporta pasākumu sezona.

Rojnieki prot strādāt un prot arī atpūsties. Pēc rosīgās vasaras nu laiks smelties zināšanas, sportot un rādīt savus talantus. Gaisma Mūzikas un mākslas skolas, Kultūras centra un Sporta kluba logos nenodziest līdz vēlam vakaram. Te nav jāmāca, kā nātres nopļaut no durvju priekšas un angļu valodu mācīties. Parādīt sevi un paskatīties uz citiem. Šejienieši novērtē kvalitatīvu drēbi, un to septiņreiz nomēra, pirms pērk. Skarbi ļaudis, bet patiesi – tādi nāk no šī krasta.

Bet daba grimst ziemas mierā. Jūra ilgi tur saules siltumu, tādēļ īsta ziemas spelgoņa nav pārbaudījums šaipuses ļaudīm. Ledus klātā upe un piesnigušie priežu meži aicināt aicina doties iepazīt to rāmo, bet noslēpumaino dzīvi. Un cilvēks dodas. Uzvelk slēpes, un aiziet!

Ciema suņi pieraduši, ka meža zvēri nāk sētā un nebrīnās, ka saimnieks izber ābolu spaini – lai tiek. Līdz pavasarim jāturas kopā, lai vai kas. Bet tad jau atkal sāksies jauna dzīve. Līdz pavasarim!